Priesteris Vladislavs Litaunieks (1909-1941)

Sarmas Šarmas liecība

Par pr. Vladislavu Litaunieku uzzināju kādā misē Madonas baznīcā. Priesteris ieteica paņemt izdrukātas lapiņas ar novennu pr. Litaunieka godam. Paņēmu, bet kaut kā uzreiz nepieķēros to lūgties, bet ieliku grāmatā. Pēc kāda laika, iespējams, pat pusgada, sanāca, ka paliku bez darba. Vairākus mēnešus nevarēju atrast kur strādāt un sāku krist izmisumā. Tad man rokās nonāca tā grāmata, kurā biju ielikusi lapiņu ar novennu. Domāju, jāpalūdzas, ja jau atradu to tieši šādā situācijā. Sāku lūgties novennu pr. Vladislava Litaunieka godam nodomā ielikdama lūgumu par darbu. Ceturtajā dienā es saņēmu atbildi uz vienu no n-tajiem pieteikumiem, kurus biju aizsūtījusi internetā, bet vēl pēc pāris dienām vēl vienu atbildi no citas iestādes. Pēc dažām dienām es jau strādāju.

Tāda bija mana pirmā pieredze lūdzoties novennu pr. Litaunieka godam.

Otrā reize bija pēc vairākiem gadiem, kad es atkal biju bez darba, jo iepriekšējā firma aizvēra filiāli Madonā. Bet tagad jau es vairs ilgi negaidīju, bet uzreiz sāku lūgties šo pašu novennu. Kad pēc dažām dienām saņēmu darba piedāvājumu, biju patiesi pateicīga un visiem stāstīju, ka lūdzoties novennu pr. Litaunieka godam, var izlūgties Dievam darbu. Slava Kungam!

Priestera Staņislava Čužāna (1922 – 2010) liecība

Tuvējā Borovkas draudzē uz lieliem svētkiem sabrauca daudzi priesteri. To skaitā atbrauca arī toreizējais Spruktu prāvests Vladislavs Litaunieks. Es tajā laikā Borovkā biju ministrants. Man atmiņā dziļi palikusi viņa sirsnība. Tagad, kad atceros, kā viņš ienāca zakristijā, manās atmiņās palicis tāds kā bērnišķīgs, maigs, kluss...

Sprukti no Borovkas ir 8 km attālumā. Pr. V. Litaunieks brauca ar zirgu. Viņam bija pašam savs zirgs; brauca viens pats, kučiera viņam nebija. No cilvēkiem dzirdēju, ka pa ceļam viņš ir ņēmis gājējus. Un vienu reizi arī kāds ubadziņš gājis ar kulīti rokā, kuru arī pr. Litaunieks iesēdinājis drožkā sev blakus. Cilvēkiem tas dziļi palicis atmiņā, jo pa Borovku izplatījās ziņa, ka prāvests pat ubadziņu paņēmis pa ceļam.

Es tolaik mācījos Krāslavas ģimnāzijā. Mums visiem audzēkņiem Gavēņa laikā pirms Lieldienām bija kopēja grēksūdze. Mēs – katoļi – organizētā veidā gājām uz baznīcu pie grēksūdzes. Ģimnāzijas direktors pr. Izidors Ancāns uzaicināja tieši Vladislavu Litaunieku mums pateikt mācību pirms došanās uz baznīcu.

Pirms priesteris Litaunieks iesāka runu, baznīcas tornī sāka zvani zvanīt, un no torņa izlidoja kovārņi, kas tur bija apmetušies. Zvans nozvanīja, iestājās klusums, bet pēc kāda laika putni atkal pa vienam atgriezās tornī. Priesteris Litaunieks šos putnus salīdzināja ar grēkiem. Līdzīgi tagad mums būs rekolekcijas – skanēs zvans, būs grēksūdze, lai mēs tos grēkus – kovārņus - aizdzītu prom. Tas bija priestera Litaunieka uzrunas sākums. Tālāko neatceros. Viņš runāja mierīgi, patosa nebija, pat balsi ne reizes nepacēla, bet tā mierīgi, no sirds viss nāca.

Viņš bija man atsvars negatīvajam. Ja es kaut ko negatīvu dzirdēju, man tūlīt viņš atmiņā. Un es savu paaicinājumu nepazaudēju, paturēju! Paldies Dievam, visu dzīvi nokalpoju, tagad jau 60 pilni gadi nokalpoti kā priesterim. Un bieži jo bieži tagad atceros prāvestu Litaunieku, ka viņš toreiz man bija pozitīvs piemērs.

Avots: Katolis.lv

Zaigas Melkertes liecības

„Ļoti bieži viņu esmu jutusi blakus, īpaši grūtos brīžos vai neziņā, kad par kaut ko nopietni jāizšķiras. Piesaukusi viņa aizbildniecību, nesaprotamā kārtā ļoti ātri, citreiz pat desmit minūšu laikā, esmu saņēmusi palīdzību, protams, ja tā saskan ar Dieva gribu. Visas daudzās palīdzības vienkārši nav iespējams uzskaitīt. Pieskaršos pēdējām. 2001.gada janvārī sāku strādāt N.slimnīcā par palīdzi ticības un ētikas jautājumos. Ejot uz nodaļām pie ļoti smagiem cilvēkiem, pašnāvniekiem (cilvēki, kuri ir neticīgi vai mazticīgi un, nevarēdami tikt pāri savām dzīves likstām, vienkārši nolēmuši aiziet no šīs dzīves), vienmēr pirms šāda pacienta apmeklēšanas lūdzu priestera un mocekļa Litaunieka aizbildniecību pacientam un sev. Un lūdzu viņa klātbūtni. Jūtu, pat ejot uz nodaļu, ka neesmu viena. Tāpat telpā, kurā mediciniskais personāls ir atstājis mani ar priesteri divatā, jūtu priestera klātbūtni. Šādos brīžos notikuši neticami pavērsieni. Ir gadījumi, kad pacients pēkšņi atgriežas no neticības maldiem. Vairāki slimnieki pēc izrakstīšanās no slimnīcas ir pat pieņēmuši Kristības sakramentu un atraduši sev draudzi.”

Otra Zaigas Melkertes liecība Maijā saņēmām ziņu, ka Gaiļezera slimnīcā ievietota sešpadsmitgadīga meitene Kristīne, kura darījusi pašnāvību, iedzerot ļoti lielu devu medikamentu. Ārsti vairs cerības nedeva. Dzīvībai draudēja briesmas tuvāko stundu laikā, jo organisms bija saindēts, aknas ļoti smagi cietušas. Naktī Kristīni novēlējām priestera-mocekļa aizbildniecībai, arī citu draudžu locekļi šo nelaimīgo meiteni novēlēja viņa aizbildniecībā un lūdzās par meiteni. Slimnīcā viņu apmeklēja priesteris Andrejs Trapučka. Nākamajā dienā mums par priecīgu pārsteigumu meitene dzīvoja. Turpinājām lūgt priestera-mocekļa Vladislava aizbildniecību. Kristīnes veselība ārstiem par pārsteigumu strauji uzlabojās. Kā apgalvoja ārsts, Kristīne iedzērusi tik lielu medikamentu devu, ka no tās viņa sešas reizes varētu nomirt. Vēlāk Kristīni pārveda uz Linezera slimnīcu. Tur konstatēja, ka aknas ir pilnīgi veselas un to apliecināja Kristīnes māte (arī mediķe): „Aknas ir pilnīgi veselas un pat sekas nepaliek. Tāds gadījums nav medicīniski izskaidrojams. Arī organisms pilnīgi attīrīts no medikamentiem.” Kristīne pati tik stipri iemīlēja priesteri – mocekli Vladislavu Litaunieku, ka ir pieņēmusi viņu par savu svēto aizbildni.

Annas Pudānes liecība

Pelēču pagastā dzīvojošā Anna Pudāne nebeidz Dievam pateikties un cildināt priesteri mocekli Vladislavu Litaunieku par savu izdziedināšanu. Ilgus gadus Annas kundzei uz sejas bija kārpa gandrīz pa visu vaigu. Tā stipri sāpēja, tā, ka pat naktīs nevarēja gulēt. Kārpa auga lielāka un lielāka. Annas kundze sāka domāt pašu ļaunāko. Viņa daudz lūdzās Dievu par savu veselību, piesauca daudzu svēto palīdzību, un, kā viņa pati apgalvo, atbildes nebija. Tad viņas rokās nonāca grāmatiņas „Vladislavs Litaunieks” pirmizdevums. Ieraudzījusi priestera attēlu uz vāka, viņa iesaucās: „Vladislav, ja esi svēts, glāb mani! Kāpēc man tādai jāstaigā, un kā tas viss beigsies? Es nekad neesmu Tevi piesaukusi palīgā, bet tagad to daru. Glāb mani!” Tās pašas dienas vakarā kārpa no sejas bija pilnīgi izzudusi, pat neatstājot rētu.

Teklas Strodes liecība

Es ilgstoši slimoju ar polipiem, kaut rūpīgi ārstējos slimnīcā un regulāri gāju pie ārsta uz poliklīniku, uzlabojumu nebija. Neesmu bailīga, ja operācija nepieciešama, tā jāveic. Bažas radīja tas, vai sirds izturēs narkozi. Nekad īpaši neesmu lūgusi moceklim Vladislavam aizbildniecību. Es viņu vienmēr uzskatīju par savu krusttēvu. Bet tai svētdienā (jo pirmdienā bija paredzēta operācija) nometos ceļos, piespiedu pie krūtīm krusttētiņa fotogrāfiju un no sirds lūdzu, lai viņš man palīdz. Iestājās dvēseles miers. No rīta gāju uz operāciju. Gan ārstei, gan man par pārsteigumu, nebija vairs ko operēt. Polipi bija pilnīgi izzuduši. Palikušas tikai saknes. Ārste tomēr vēl iešļircināja zāles un atlaida mājās, gan ar piebildi, ka turpinās manus izbijušos polipus novērot. Tomēr polipi vairs mani nemoka. Uzskatu, ka esmu dziedināta caur krusttētiņa priestera Vladislava aizbildniecību.

Klostermāsas Klāras liecība

Mēs, Latvijas Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas, bieži lūgšanās pieminam priesteri Vladislavu Litaunieku. Īpaši gados vecākās māsas saslimsanas gadījumos lūdzas viņa palīdzību. Un palīdzība nāk strauji. Māsa Klāra vēl piebilst: „ Tauta priesteri Litaunieku ir atzinusi par svētu”.