Prīstera Vladislava Litaunīka eisa biografija
Višķu draudzes prāvests, mūceklis Vladislavs Litaunīks
1909. g. 28. VIII - dzimis Rēzeknes apriņķī, Gaigalavas pogosta Bikavas draudzē,1928. g. – 1933. g. – mōcējīs Reigas Goreigajā seminarā ( Teoloģijas augstskūlā),
1933. 25. V – īsvēteits par prīsteri Reigas sv. Jākuba katedrālē,
1933. 27. VIII – 1934. g. VI – Rēzeknes draudzes vikars, kaidu laiku kolpōjis ari par prāvestu Jaunbornes draudzē
1934. g. 5. VI – 1937. g. 1. II – Spruktu draudzes prāvests, (izveidoj jaunu draudzi un voda bazneicas ceļšonas dorbus), 1941. g. 5. II – 1941. g. 23. III – Višķu draudzes prāvests, 1941. g. 23. III – arestāts un īslūdzeits Daugavpiļs cītumā, 1941. g. 24. VI – pēc nažēleigom mūceibom, eisi pyrms boļševiku atsakōpšonas, nugalynōts. Apbedeits Višķu bazneicas dōrzā. 1991. g. 11. IX – Latvijas PSR Augstōlō Tīsa atcēle sprīdumu, kuru 1941.goda 21.junijā izdeve Baltijas Sevišķō kara apgobola Kara tribunals saskaņā ar KPFSR kriminalkodeksa 58 – 4, 17 – 58 – 9, 58 – 10 pantim, par prīstera Vladislava Litaunīka „paleidzeibas snīgšonu starptautiskajai buržuazijai, uzkūdeišonu uz diversiju, kontrrevolucionaru aģitaciju un propagandu” ar augstōkū sūda māru – nūšaušonu un montas konfiskaciju.
1941. goda
sōkumā, kod Latvija padūmju varas okupacijas rezultatā jau beja
zaudējuse naatkareibu, Reigas arhiveiskups A. Springovičs par
Višķu draudzes prāvestu īcēle jaunu un darbeigu
prīsteri Vladislavu
Litaunīku (Litavnieks, Lītaunieks, Lītaunīks, Litovniks).
Leidz
tam prīsters Vladislavs Litaunīks beja dorbōjīs
daudzōs
Latgales bazneicōs un skūlōs (Nagļūs, Rēzeknē, Jaunbornē,
Spruktūs, Indrā, Višķūs, Krōslovā), un jō vadeibā tyka
pabeigtas un caltas jaunas bazneicas Latgalē.
Vladislavs
Litaunīks pīderēja pi tō laika Latvijas jaunōs paaudzes
prīsterim – nacionalistiski nūskaņōts, aktivs,
darbeigs, pīrūbežas
cylvāku
uzticeibas
persona un paraugs.
Jaunais prīsters beja ari kapelans Latvijas pīrūbežas
aizsorgim[1],
beja aizsorgu organizacijas bīdrs, dorbōjās
“Katōliskōs jaunatnes savīneibā” (tei byus vīna nu
apsyudzeibā pīmynātajom lītom), jō brōļs Broņislavs dīnēja
Latvijas armijā. Godūs jaunais prīsters beja ļūti cīneits un
mīļōts sova krītnuma dēļ. Īpaši sirsneigi jū atceras tō
laika bārni, kurim jys vairōkōs Latgales skūlōs mōcēja
Ticeibas mōceibu. Prīsteram Litaunīkam pīmyta napōrspējams
oratora talants. Breiniškeigs bolss. Kas jū pazyna, navar
aizmērst.
Jaunajai
komunistiskajai varai Vladislavs Litaunīks ar sovom aktivitatem,
t.sk. aicynōjumim napasakļaut padūmju varai (pīmāram, aģitaciju
pret nademokratiskajom[2] 1940.goda
vēlēšonom), un uzticeibu Kristum, beja
kai dadzis acīs, tōdeļ čeka[3] jau
beja izraudzējuse jū par sovu upuri un nūlēmuse iznycynōt.
Atmiņōs par V. Litaunīku līcynōts, ka jys nanūsabeja, turpynōja
prīsteriskū
kolpōjumu (myrušū apglobōšonu, Sv. Mišu celebrēšonu, bārnu
un jaunīšu kristeigū izgleitōšonu, paleidzeibas snīgšonu
okupacijas varas vojōtajim, ticeigū sanōksmju organizēšonu,
sakaru uzturēšonu ar ticeigajim un cytim prīsterim), lai ari par
tū jam draudēja nōves brīsmas. Jys
zynova, kaids liktiņs
jū var sagaideit, taču, nasaskotūt uz tū, naatsakōpe nu sovas
kristīša pōrlīceibas un prīsteriskō kolpōjuma.
Par
vīnu nu golvonajim prīstera Vladislava Litaunīka apcītynōšonas
īmaslim teik uzskateits jō sprediķis Krōslovas bazneicā,
1940. goda 4. julijā, Krōslovas Svātō Donata svātkūs.
Pēc aculīcinīku stōsteitō - bazneica beja cylvēku pōrpiļdeita,
cylvāki
stōvējuši pat bazneicas laukumā. Prīsteram Vladislavam
Litaunīkam beja uztycāts golvonais
svātku sprediķis, kurā jys teice: „Lai
mani syt krystā! Lai mani vojoj! Es nikod naatsateikšu nu sovas
pōrlīceibas, nu sovas reliģijas, nu sovas ticeibas!” Vyss,
kū prīsters sacējis, līcynōja,
ka jys ir beistams padūmju varai, kura aktivi vērsēs pret ticeibu
un ticeigajim. Cylvāki
beja uzatraukuši par jō drūsmeigajim izteicīnim, jo zinōja,
ar kū tys var beigtīs. Ōrā beja uzstōdeiti skaļruņi. Vysa
Krōslova klausējōs
jō runu. Tymā pat laikā īlōs gōjuši strōdnīki demonstracijā
ar pacaltom dyurem, dzīdōdami revolucionaras dzīsmes. Par šū
sprediķi vysi runōja, jo uzatrauce par jō tōlōkū liktiņi,
jo prīsters beja ļūti cīneits un mīļōts.
Tys
ari beja pādejais
piļīns.
Lai apcītynōtu prīsteri, beja vajadzeigs tikai motivs –
„pōrkōpums”; tōdeļ tyka safabrycāta „līta” – prīsters
tyka apvainōts nacionalizātōs Indras draudzes mōjas nūdadzynōšonā
(kaut vysim beja zynoms, ka boļševiki poši tū nūdadzynōja).
Un uz šō apvainōjuma pamata jū ari apcītynōja.
1941. goda
23. martā prīsters Vladislavs Litaunīks ar viļcīņi
devēs
uz Feimaņu draudzi paleidzēt tōs prāvestam Kazimiram Strodam
nūvadeit gavēņa rekolekcijas. Prīsters nanūjaute, ka jau
izbraukšanas breidī un vālōk Višķu stacijā vairōki čekas
īrēdņi sekōja un uzmaneja jū, lai viļcīņī apcītynōtu un
iznycynōtu, kai bezvēsts pazudušu. Taidas metodes čekisti
pīlītōja jau kūpš 1917. goda revolucijas Krīvijā
un citōs zemēs.
Viļcīņī
čekisti apcītynōja prīsteri V. Litaunīku un nōkamajā
Ārdavas pīstōtnē izsādynōja, kur jūs jau gaidēja čekistu
mašyna (tautā saukta par “malnū Bertu”) nu Daugavpiļs cītuma.
Čekisti beja nadaudz pōrsarēķinovuši,
dūmōdami, ka jūs ļaunū reiceibu nivīns naredz un nasaprūt, kas
nūteik. Tūmār viļcīņī beja vairōku ticeigū acis, kas pazyna
prāvestu V. Litaunīku un redzēja, kai pi izsādynōšonas
čekisti jū gryustēja un syta turpat uz trotuara, bet, īsādynūt
mašynā, vēļ
spēceigōki
sitīņi
tyka atkōrtōti tīši pa prīstera seju.
Veļteigi
beja jō pīdereigū un draudzes lūcekļu meiģynōjumi un centīņi
satikt jū cītumā. Daži draudzes lūcekļi, jūs vydā ari
skūlōtōja Marija Švēde, īsadrūšynōja pīpraseit izlaist no
cītuma prāvestu V. Litaunīku. Taču par tū jim nōcēs
samoksōt ar savom dzeiveibom. M. Švēdi kara sōkumā etapēja
uz Krasnojarskas cītumu, kur PSRS NKVD īpašō apsprīde jai
1942. goda 7. februarī pīsprīde nōves sūdu, kuru
izpiļdeja turpat 6.martā.
1941. goda
21. junijā
Daugavpiļs cītumā prāvestu Vladislavu Litaunīku nūtīsōja uz
nōvi ar montas konfiskaciju par „vaļsts
nūdeveibu” un „kontrrevolucionaru” darbeibu. Apvainōjumu
kodeksā beja uzskaiteiti komunistu pošu sastōdeitī „pīrōdejumi”
par Baļbinovas (Indras) prāvesta mōjas nūdadzynōšonu,
kontrrevolucionarim sprediķim, darbeibu jau pīmynātajā katōliskōs
jaunatnes savīneibā, sakaru uzturēšonu un pīsadaleišonu
sanōksmē ar cytim
ticeigajim un prīsterim, un vēļ leidzeigas, napamatōtas
apsyudzeibas. Kaut ari nōves sūda pōrsyudzeibai beja paradzātas
pīcas dīnas, prīsters tyka nūšauts 1941. goda 24. junijā.
Prāvests V. Litaunīks
pyrms nōves sprīduma pasludinōšonas un pēc tam leidz nōves sūda
izpiļdeišonai tyka nežēleigi
mūceits,
lai nu jō izspīstu pošrūceigi paraksteitu atsazeišonu. Prīsteri
Vladislavu Litaunīku nūgalynōja ar šōvīņi mugurā. Jō rūkas
beja saslāgtas rūku dzeļžūs. Laika bīdru atmiņōs nūrōdeits,
ka rūku dzeļži beja sapeiti nu dzelūņdrōtim.
Pēc vōcīšu īnōkšonas Daugavpiļī 1941. godā, cītuma pogolmā tyka atrasts masu kops ar 11 upurim, storp tim beja ari prāvests Vladislavs Litaunīks, pēc oculīcinīku stōsteitō, stypri sakrūpļōts, salauztim lūcekļim, ar dzelūņstīpļu krūņi golvā, uz kryutim un muguras, dzeivam asūt, izgrīztim krystim, zam nogim sadzeitom noglom utt. ...
Višķu draudzes lūcekļi jū apglobōja sovas bazneicas dōrzā.
Gondreiž pusgodu Višķu draudzei nabeja sova prāvesta, sārojūt par nūtykušū, bazneicā ticeigī lyka uz oltora prīstera ornatu un kūpeigi lyudzēs...
[1] Paramilitarō, patriotiskō breivprōteigō organizacija Latvijā (1919—1940). Tei paleidzēja vaļsts īstōdem uzturēt kōrteibu un drūšeibu.
[2] Vēlēšonas nūtyka 1940.goda 14./15.julijā. Tymōs beja tikai vins, okupacijas varas izveidōts saroksts. Vēļ pyrms tyka slāgti bōlsōšonas īcirkņi, tyka paziņōti vēlēšonu rezultati.
[3] Represiva struktura, kuras uzdavums beja apkarōt padūmju varas pretinīkus. Čeka izvērse plašas represijas ari pret Bazneicu un prīsterim, un ticeigajim. Padūmju okupacijas godūs Latvijā tyka represāti vairōk nakai 80 katōļu prīsteri, nu kurim vysmaz 14 tyka nūgalynōti. 1941. godā nūslepkavōja sešus goreidznīkus, nu tim vairōki prīsteri, V.Litaunīku īskaitūt, pyrms nūgalynōšonas tyka mūceiti īpaši nažēleigi.
Izmontōti materiali nu Zaigas Melkertes, Manetas Anševicas grōmotas "Priesteris – moceklis Vladislavs Litaunieks", Rēzekne, 2005, un informacija nu Višķu bazneicas ziņōjumu dēļa.
Tulkojūt mōjas lopu uz latgalīšu volūdu, izmontōta Pītera Stroda Pareizraksteibas vōrdneica, 4. izdavums, LATGOLAS KULTURAS CENTRA IZDEVNĪCEIBA, Rēzeknē, 2016. gods.